Kāpēc cilvēki mīl pasakas?

Vai jūs atceraties, kad varējāt lidot? Kad jūs ticējāt maģijai? Kad viss bija iespējams? Gandrīz katrā cilvēkā ir daļa, kas ir palikusi dzīve, kas atrodas mierīgā stāvoklī, bet atdzīvojas, lasot labu stāstu, skatoties filmu vai mākslu. Tā ir mūsu patiesākā daļa, kas vēl arvien tic pasakām. Kāpēc cilvēki, tajā skaitā pieaugušie, mīl pasakas?

Ja skatāties par nesenajām filmām un rotaļām, daudzi ir veco piedzīvojumu un pasaku adaptējumi vai vienkārši mūsdienu pielāgojumi. Jo īpaši to var manīt Sarkangalvītē, bet ir iespējams atrast arī saujiņu no citiem veciem, pazīstamiem stāstiem. Kāpēc cilvēki pielūdz šos jauninājumus fantāzijā? Viens no iemesliem varētu būt tas, ka pasakas ir pārsteidzoši saistīti ar reālo dzīvi. Un dziļi sirdī mēs to zinām. Un ja nesanāk tad noderēs ātrais kredīts uz 12 mēnešiem 1000 EUR!

Izkārtojums
Parasti mēs nonākam stāsta vidū, ko mēs pilnībā nesaprotam. Mēs saprotam, ka ir labais un ļaunais, un mēs esam kaut kur starp šiem diviem spēkiem. Bet tas ir aptuveni viss. Mēs saprotam, ka ir jāpārvar konflikti un grūtības. Mēs zinām, ka no mums tiek pieprasīts cildenums. Tas ir pamata izkārtojums daudzām pasakām. Viss sākas nedaudz mierīgi, bet drīz jūs pamanāt, ka viss nav labi. Kādā zemē ir lāsts, kas ir jāpārtrauc, vai arī ienaidnieka spēka aug – kāds pamatā esošais sasprindzinājums, kuru jūs varat saprast stāstā. Un tas drīz izplešas.

Sarežģījums
Dzīve ir pilna pārsteigumu. Un, pirms kļūst labāk, bieži kļūst grūtāk. Tas ir tas, par ko otrais akts attiecas – cīņa, sakāve, neveiksme. Tas ir par neatlaidības mācību caur pārbaudījumiem. Sižeta autori vai rakstnieki zina, ka otrā akta virsotnē viņiem jāievieš sarežģījums – notikums, kas sūta pretinieku kustībā. Problēma kļūst lielāka nekā lasītājs vai skatītājs saprot. Tas ir pamats galīgajam aktam, kad tiek pārbaudīta varoņa drosme un pierādīta tā cienība. Šis akts ir tas, ar kuru mēs varam vilkt paralēles visvairāk, jo mēs dzīvojam tā vidū.

Atrisinājums
Dzīve, kā norādīts pirmajā darba daļā, ir pilna ar spriedzi, kuru ir nepieciešams atrisināt. Tur ir konflikts – sāpes, ciešanas, netaisnība. Mēs visi to sajūtam. Mēs visi zinām, ka ir vajadzīgs liels glābiņš. Un mēs to vēl neesam redzējuši. Tas ir tas, par ko attiecas trešā daļa – atrisinājums. Bet tas ir ne tikai atrisinājums, bet arī atjaunošana un samierināšana. Varonis atgriežas mājās, ar jauniegūto atzinību par to, ko viņš reiz uzskatīja par pašsaprotamu. Viņš redz atkal savus mīļotos, un viņi svin dzīvi kopā.

Mēs piedzīvojam šīs trīs daļas savā dzīvē. Daudzos no mums tiek sajaucas ar pasakām, jo mēs redzam tos pašus skatus – spriedze, konflikts, neziņa. Kā mēs saprotam visaptverošo stāstījumu, par to, kas patiesībā ir dzīve, mēs sākam saprast savu dzīvi. Mēs sākam ticēt. Visdrīzākais pasakām nekad nebūs beigu, jo cilvēkiem tās vienmēr patīk un ar modernu pieeju noteikti ir iespējams noturēt arī jaunās paaudzes pieredzi, jo pasakas tiek radītas nepārtraukti. Kāds varbūt nezina brāļus Grimmus, bet ir tik daudz arī jaunāku darbu, kas ir pelnījuši atzinību un ieraudzīt arī ekranizējumu, ne tikai “Skaistule un briesmonis” ar Emmu Vatsoni (Emma Watson). Pasakas vienmēr spēj noturēt lasītāja interesi un palikt atmiņā, kas ir tikai vēl viens papildinājums tam, kāpēc cilvēki mīl pasakas un noteikti turpinās darīt to vēl neskaitāmus gadus.

Informācija ņemta no adreses https://compeuro.lv/paterina-kredits/

Pasaku elementi

Pasaku elementi noteikti r ļoti svarīga darba sastāvdaļa, kas padara to atšķirīgu no stāstiem u.c. literārajiem darbiem. Tie arī piesaista lasītājus un atstāj konkrētu iespaidu. Kas tad īsti ir pasaku elementi, kas tās vieno vai atšķir?

Pasaka pati par sevi ir izdomāts stāsts, kurā var būt varoņi no folkloras (piemēram, fejas, goblini, elfi, troļļi, raganas, milži un runājoši dzīvnieki) un burvju elementi, bieži vien ar tālejošu notikumu secību. Termins arī tiek izmantots, lai aprakstītu kaut ko, kas ir svētīts ar neparastu laimi kā pasakas beigās (laimīgas beigas) vai pasaku romantiku, lai gan ne visas pasakas beidzas laimīgi. Pasakas ir vairāk zināms kā žanrs literatūrā. To saknes ir mutvārdos. Pasakas ar ļoti līdzīgām sastāvdaļām, varoņiem un motīviem atrodamas dažādās kultūrās. Pasakas arī mēdz pieņemt savas atrašanās vietas krāsu, izvēloties motīvus, stilu, kurā tie tiek pasniegti, kā arī rakstura un vietējās krāsas attēlojumu.

Īpaši sākuma un/vai beigu vārdi
Šie vārdi var būt “Reiz sen senos laikos…”, “…un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, “Reiz..”. Tāpat arī beigas var būt savādākas nekā kādam varētu šķist.

Labais varonis
Noteikti gandrīz katrā pasakā var pamanīt labestīgu, nevainīgu varoni. Vai labais varonis ir gudrs? Vai viņš/viņa palīdz citiem?

Ļaunais varonis
Daudzās pasakās noteikti var atrast raganu, dēmonu, ļaunu pamāti, ļaunu punduri u.c. Tomēr galu galā ļaunais raksturs parasti kaut kā zaudē, lai gan pasakas gaitā tā varētu nelikties. Ļaunais tēls vai tēli tiek attēloti kā stiprāki un ietekmīgāki, bet laika gaitā zaudē savu spēku vai tiek pilnībā sakauti.

Karaliskums
Parasti pasakās var atrast pili, princi, princesi, karali, karalieni, karietes u.c. elementus, kas tad vēlāk ir pretnostatījumā pret kaut ko citu.

Nabadzība
Pasakās viens no centrālajiem elementiem parasti ir nabadzīga, darbīga meitene, nabadzīga ģimene, nabadzīgs gans. Var būt ļoti detalizēti attēloti nabadzīgie cilvēki, kuri mēģina izdzīvot, lai viņiem būtu ko paēst.

Burvestības un burvība
Pasakās atklāti var būt aprakstītas visdažādākās burvestības, piemēram, lidojoši trauki. Tāpat var redzēt runājošus dzīvniekus un priekšmetus, fejas, troļļus, elfi, goblinus u.c. To izskatam u.c. nav limitu.

Iezīmes, numuri, kas atkārtojas
Pasakās noteikti nevajadzētu būt grūti atrast kaut kādas kopīgas iezīmes, tajā skaitā lietas, frāzes, uzdevumi pa trīs, seši, septiņi u.c.

Universālās patiesības
Stāsts, iespējams, skar kādu vispārēju pieredzi (piemēram, novecošanu) vai cerības (piemēram, lai būtu pietiekami daudz pārtikas un mīlestības)

Kopīgie motīvi
To var būt ļoti daudz: runājoši dzīvnieki/objekti, gudrība/viltība/vārdu spēles, ceļotāju stāsti, izcelsme – no kurienes mēs nākam, nabadzīgo triumfs, izpētīts cilvēka vājums (t.i., ziņkārība, lepnums, slinkums utt.), godināti cilvēka spēki (t.i., laipnība, dāsnums, pacietība utt.), viltība (dažreiz varonis ļaunuma pusē, ieguvēji ir cilvēki), nedaudz pārspīlēts stāsts, burvju vārdi vai frāzes, frāžu/vārdu atkārtošana (piemēram, “Abracadabra!”), aizbildņi (pasaku dievietes, burvju palīgi, ceļveži utt.), briesmoņi (pūķi, ļaunie radījumi utt.), cīņa starp labo un ļauno, gaišo un tumšo, jaunākais un vecākais (dēli, meitas, brāļu sacensības), miegs (ieildzis miegs, nāvējošs utt.), neiespējami uzdevumi (smieklīgi, fantastiskas pūles, kas vajadzīgas u.c.), ceļojumi, rijība/izsalkums (ir smalka līnija starp ēšanu, lai izdzīvotu un padoties uz kārdinājumu), atslēgas, caurlaides (piemēram, jaunu durvju atvēršana), ziedotāji, labdarītāji, palīdzības sniedzēji.

Pasaku elementi ir sajaukums starp maģisko un cilvēkiem izprotamo realitāti, sevišķi, attēlojot kā pretstatu (piemēram, labais un ļaunais, izsalkums un rijība u.c.). Var domāt, ka vēl viens elements ir tas, ka pasakas ir paredzētas bērniem. Tomēr pieaugušie, apskatot jebkuru pasaku, ieraudzīs, ka tajās ir lielāka nozīme, ko bērns ne vienmēr var izprast vai ir nepieciešama vecāku palīdzība.

No kurienes nāk pasakas?

Visi zina pasakas, bet kā tās tiek radītas? Un kāpēc tās ir līdzīgi visā pasaulē? Visu near zināt bez šaubām, bet noteikti ir pieejamas dažādas versijas.

Iedomājieties pasaku vēsturi kā karti. Vispirms jūs noteikti redzēsiet divus ievērojamus orientierus – Šarla Pero (Charles Perrault) “Seno laiku” (“Olden Times” stāsti (1697) un nedaudz tuvāk priekšplānā, brāļu Grimmu “Bērnu un mājas pasakas” (“Children’s and Household Tales) (1812-57). Šīs kolekcijas dominē savā apkārtnē tik ievērojami, ka ir grūti noteikt citas pazīmes netālu vai tālu. Tomēr sākot visu šķetināt, tīmeklis virzās uz austrumiem, “Tūkstoš un vienas nakts pasakas” (“The Tales of the Thousand and One Nights”), kas peld cauri visiem plašumiem, un parādās ūdenskritumos un spēcīgās upēs, kas plūst cauri platiem palieniem. Ostas un tirgus vietas un svētceļojumu vietas – Venēcija, Neapole, Dženova, Sicīlija, Itālijā – sāk parādīties kā nozīmīgi stāstnieku centri. Uz ziemeļiem Hansa Kristiāna Andersena (Hans Christian Andersen) kvēlojošā Dānijas dzimtene izstaro spēcīgus signālus no apgabaliem, kas stiepjas līdz Arktikai. Tāpat jūs sākat atklāt arī bākas, kas deg tumsā, no kurām iedvesmojies Skotijas rakstnieks Valters Skots (Walter Scott), Aleksandrs Afanasjevs (Alexander Afansyev) Krievijā un citas valstis. Tāpat arī polāro loku reģioni, kā arī Krievijas un Centrālās Āzijas stepes un meži ir bagāti ar pasaku avotiem.

Šajā pasaku kartē joprojām ir daudz neizpētītu stūru un dažādu auditoriju vidū pieaug vēlme atklāt jaunas daļas. Uzskatītas par bērnu literatūru krietnu vēstures periodu, pasakas tagad ir izaugušas no Viktorijas laikmeta un pēdējo 20 gadu laikā ir ieguvušas jaunu izaugsmi – gan kā literārais iedvesmas avots, gan masveida, ienesīga izklaide. Tematiskās un strukturālās līdzības turpina piesaistīt mūsdienu fantastiku un senās leģendas un mītu. Pasakas ir viena no to dominējošajām izpausmēm, saistītājs starp mitoloģisko pagātni un pašreizējo realitāti.

Kādas ir pasaku īpašības? Pirmkārt, tās ir īss stāstījums, kas reizēm ir mazāks par vienu lappusi, arī uz daudz vairāk, taču šis termins vairs neattiecas uz romānu garuma darbu. Otrkārt, pasakas ir pazīstami stāsti, kas ir mutvārdos veci, jo tie ir nodoti pa paaudzēm vai tāpēc, ka klausītāju vai lasītāju ir pārsteigusi to ģimenes līdzība ar citu stāstu. Žanrs pieder vispārējai folklorai un daudzas pasakas sauc par tautas pasakām, un tās ir saistītas ar mutisko tradīciju un uzskatāmas par anonīmām un populārām tādā nozīmē, ka tās nav no elites, bet vienkāršo cilvēku, tautas.

Pagātnes uzkrātā gudrība ir glabāta tajās – tā izpaužas vismaz kā pasaku izjūta un vienlaikus pasaku prasība kopš to pirmās kolekcijas. Pasaku pētnieki izšķir patiesas tautas pasakas un literārās pasakas; pirmās parasti ir anonīmas un nenosakāmas, pēdējās ir parakstītas un datētas, bet stāstu attīstības vēsture liecina par neatņemamu sajukumu. Pat tad, kad tika pieliktas visas pūles, lai saglabātu abus šos dalījumus atsevišķi, pasakas tiektos kļūt par literatūru. Uz skatuves skan līdzīga, tradicionālā skaņas izteiksme kā Čaikovska (Tchaikovsky) “ Gulbju ezers” (“Swan Lake”), kas pasludina savas saknes neautorizētā folklorā, lai gan tie paši par sevi ir unikāli un oriģināli darbi nevis pasakas.

Pasaku vēsture ir ļoti sena un var apgalvot, ka pašos aizsākumos tās ir radījuši vienkāršie cilvēki, bet citi dzirdēto pierakstījuši un interpretējuši. Tāpat nav iespējams pielikt uz kartes pirkstu vienā vietā, kur pasakas ir izcēlušās – tas ir noticis vairākās vietās ar pāris spilgtām epizodēm.

Kāpēc pasakas ir tik populāras?

Daudzi cilvēki jau gadiem ilgi ir skatījuši un redzējuši to pašu stāstu karikatūras formā, filmās u.c., kā arī neskaitāmus tās pārveidojumus, sākot no nežēlīgās pamātes līdz kalponei, kura kļūst par princesi. Tāpat nevar nepieminēt “Sniegbaltīti”, “Romeo un “Džuljetu”, “Betmenu” u.c.
Un Pelnrušķīte nav tik vienīgā stāsts ar šo spēku. Apsveriet, cik daudzos dažādos veidos ir novērojami tādi stāsti kā Oz, Sniegbaltīte, Romeo un Džuljeta burvju stāsti, pat Batmans. Kas ir tas, kas liek skatītājiem un lasītājiem atkal un atkal atgriezties pie pasakām? Kā senās pasakas ir saglabājušās populāras tik ilgi? Katrs, kurš ir lasījis vai vismaz kaut ko dzirdējis par pasakām, noteikti var uzskaitīt vismaz dažus iemeslus, kāpēc pasakas ir tik mūžīgas.

Pasakas ir kaut kas, kas ir kopīgs
Izkalpināta, vientuļa meitene piedzīvo laimīgu brīdi, kad viņai tiek dota viena skaista nakts, bet paliek pārāk ilgi, jo viņai ir jāatgriežas pirms pusnakts pirms burvestība pazūd, bet steigā viņa aizmirst un atstāj kurpīti. Tas ir stāsts, ko gandrīz visi pieaugušie un arī noteikti daudzi bērni zina. Vienkāršais fakts, ko mēs visi ar to dalāmies un pielāgojam pēc savas izpratnes. Varonim ir jābūt drosmīgam un laipnam. To šī pasaka atkārto arī filmu versijās. Reizēm šie vēstījumi var būt ietverti vienkāršās, plašās tēmās, taču cilvēki nekad nevēlas pārtraukt ticēt.

Mēs aizpildām tukšumu
Pasakas neievēro galvenos raksturojuma noteikumus. Neskaitot visu dīvaino un atšķirīgo, pasaku varoņi bieži vien nav pietiekami attīstīti, sevišķi, ja skatāties uz tradicionālākajām versijām. To pašu var teikt par daudziem no visizplatītākajiem stāstiem. Stāstā ir nepilnības, bet mēs tās piepildām ar sevi. Ar tik daudz ko atklāt, iespējām nav galu. Rezultāti ir dziļi personīgi un pārliecinoši.

Kad mainās kultūra, stāsti turpina savu ceļu un nekur nepazūd
Katrai paaudzei ir jauna perspektīva un pavisam jauna pieredze, vērtības un idejas. Varoņi, kas ir gatavi pašu projekcijai, kā ir iespējams viegli redzēt, kā konkrēti stāsti nepaliek veci, neatkarīgi no tā, cik reizes tie ir pārvērsti par kaut ko jaunu.

Rakstnieki parasti vienmēr cenšas atrast pilnīgi oriģinālu stāstu, par kuru neviens nekad nav dzirdējis iepriekš, bet tas ir nedaudz pārāk kompleksi. Nav nozīmes pilnīgai oriģinalitātei, bet gan par jaunu skatienu uz to, kas jums šķiet patiess un atmiņā paliekošs. , tas ir par svaigu uzņemšanu, kas jums ir taisnība.

Pasakas piešķir ikdienas realitātei maģiskumu, kas tad arī notur interesi. Cilvēkiem ir nepieciešama cerība, līdzīgi kā arī ar sapņiem. Liela pateicība noteikti jābūt arī Disneja filmu produkcijai, kas ļauj redzēt pasakas jaunā gaismā un arī iepazīstināt tos, kuriem īsti neatliek laika vai intereses, lai pāršķirstītu kādas pasakas. Līdz ar to var teikt, ka pasakas ir populāras dažāda vecuma cilvēkiem, jo tajās katrs var atrast kaut ko, kas to uzrunā. Noteikti daudzas ģimenes vēlas skatīties “Skaistuli un briesmoni” un citas pasakas kopīgi un pēc tam pārrunāt, par ko bija pasaka. Kāds varbūt var nesaprast, kāpēc lai skaista, jauna meitene iemīlētos briesmonī, kurš izturējās slikti pret viņas tēvu. Arī pasaku valoda “reiz sen senos laikos” un citas rindiņas noteikti ir viegli iegaumējamas un savā veidā arī saistošas. Arī mūsdienu pasakās ir dažādi elementi, kas tās padara interesantas un atstāj iespaidu uz lasītāju vai skatītāju.