Lietas, ko, iespējams, nezinājāt par brāļiem Grimmiem

Ir pagājuši vairāk nekā 200 gadu grāmatām, kurās ir var lasīt par Ansīti un Grietiņu un 200 citu stāstu,, kurus publicēja Jākobs un Vilhelms Grimms. Gandrīz visi no mums zina kādu Grimma pasaku, vai arī domājam, ka mēs zinām. Bet vai jūs zinājāt, ka sākotnējā “Pelnrušķīte” versijā viņas ļaunās audžu māsas nogriež daļu no savām kājām, lai mēģinātu ievilkt tās pazaudētajā kurpē? Vai arī to, ka tā sākotnēji bija Sniegbaltītes īstā māte, kura gribēja, lai viņa nomirtu, nevis viņas pamāte? Ir dažādas citas lietas, ko daudzi nemaz nezina saistībā ar brāļiem Grimmiem un viņu pasakām. Kādā intervijā Hārvardas profesore Marija Tatāre (Maria Tataris), redaktore, tulkotāja un brāļu Grimma divdesmitā gada izdevuma piezīmju veicēja, atklāja pāris pārsteigumus par Grimma pasakām.

Jākobs un Vilhelms Grimms neplānoja, ka viņu pasaku kopums vispār būtu bērniem. Tas bija daļa no zinātniskā projekta, lai noteiktu un saglabātu ģermāņu tautas patieso garu.

Anglietis Edgars Teilors (Edgar Taylor) tulkoja un publicēja stāstus Anglijā 1823. gadā, kur bērni viņu mīlēja. Vācu tautas stāsti bija tik populāri, kas iedvesmoja Grimmus rediģēt savu kolekciju, lai tā būtu paredzēta visas ģimenes lasīšanai. Pārējais ir vēsture. Mūsdienās viņu stāsti pamato literāro un tautas kultūru rietumu pasaulē.

Grimmi neceļoja pa lauku apvidiem, tajā skaitā mežiem, lai savāktu stāstus no zemnieku krātuvēm. To avoti galvenokārt bija izglītotas, vidējās klases sievietes, kas bija īpaši labas stāstnieces. Daudzi atnāca pie Grimmu mājām un atstāstīja stāstus, izņemot vienu karavīru pensijas vecumā, kurš viņam pastāstīja apmaiņā pret vecajām drēbēm.

Grimmi turpināja papildināt un rediģēt kolekciju, publicējot galīgo, septīto izdevumu 1857. gadā. Tas ir pamats lielākajai daļai Grimma pasaku versiju, kas publicētas mūsdienās un satur 210 stāstus. Tajās ir pazīstami burvju stāsti, kā arī daudzi brīdinoši un reliģiski stāsti, joki un fabulas.

Kad viņi ieraudzīja, ka viņu kolekcija kļūst par populāru lasāmvielu ģimenēm, brāļi padarīja kolekciju piemērotāku cienījamai vidusšķiras auditorijai. Viena no pirmajām lietām, ko darīja Vilhelms, bija izņemt jebko, kas varētu tikt uzskatīts par seksuālu. Viens no stāstiem, kurus Grimi likvidēja pēc viņu pirmā izdevuma, bija par vīrieti, kurš ir pilnvarots padarīt sievietes grūtas vienkārši to vēloties. Grimmi pārveidoja stāstus arī citos veidos, pievienojot kristiešu atsauces un tautas izteicienus, uzsverot dzimumu lomas, kurām viņu auditorija piekrita. Viņi izstrādāja un paplašināja vardarbības ainas, bieži izvēloties versijas ar nepatīkamākām nevis labām beigām.

Francijas Pelnrušķīte piedod viņas audžu māsām un atrod viņām labus vīrus. Pirmkārt, abas māsas nogriež daļas no kājām, lai tās ievietotu kurpēs, un princis atzīmē, ka viņi nav īsti meitenes, kad balodis viņam pasaka, ka redz asinis tekam. Kad beidzot princis atrada Pelnrušķīti, baloži izknābāja acis audžu māsām.

Nežēlīgās pamātes “Sniegbaltītē” un “Ansītī un Grietiņā” bija īstās mātes Grimmu agrīnās versijās. Iespējams, ka Grimmi domāja, ka ģimenes auditorijai vajadzētu saglabāt labu mātes atainojumu.

Daļēji tāpēc, ka Grimmu sākotnējais mērķis bija saglabāt patiesu ģermāņu tautas literatūru, nacisti mēģināja pielāgot bērnu un sadzīves stāstus saviem ideoloģiskiem mērķiem.

Kā redzams, brāļu Grimmu pasakās ir daudzas interesantas lietas, kas agrāk bija savādāk vai arī mūsdienās ir redzamas citā gaismā. Pasakas mainās, līdz ar to noteikti var teikt, ka katra no tām ir unikāla un autora radīšanas nolūks var atšķirties no katra lasītāja uzskata.